Latviešu
Valoda: Latviešu
Latviešu
Valoda: Latviešu

Kūkas pēc Ulmaņlaika receptes – Ievai Lidijai Kļaviņai – 110

Datums: 06.02.2023 15:38
18 skatījumi
Viņu atceras kā bezgala sirsnīgu, labestīgu un izpalīdzīgu cilvēku, ģimenē mīļi saukta par Tamammu, bet sabiedrībā godāta par Kļaviņkundzi.
    Madoniešiem viņa bija pazīstama ar savām kūkām, uz Ziemassvētkiem – ar mežģīņotajām piparkūkām, uz Lieldienām – smalkos, ar nazīti grebtos rakstos rotātajām olām, no kurām vairākas kastītes saglabājušās vēl šodien.
    Ieva Lidija Stradiņa (prec.Kļaviņa) dzimusi 1913.gada 6.februārī Madonas apriņķa Odzienas pagasta “Bencēnos” (Vietalvas pag.) zemnieku Jāņa un Paulīnes ģimenē. Mācījusies Vietalvas un Odzienas pamatskolā, no 1928.gada līdz 1932.gadam studējusi 2.Rīgas valsts ģimnāzijā, kuru pabeidzot saņēmusi Gatavības apliecību, ka viņa ir apguvusi kursu pēc ģimnāzijas 2.nozares tipa. 1933.gadā, pēc skolas beigšanas tās skolotājs uzaicinājis strādāt A/S “Valters un Rapa” grāmatnīcā (skolotājs bijis arī vairāku mācību grāmatu autors un minētā uzņēmuma akcionārs), kur pats direktors Jānis Rapa pieņēmis viņu darbā. 1935.gada 5.decembrī apprecējās ar Rūdolfu Kļaviņu (dz.1906.gada 24.aprīlī Odzienas pagasta “Rušēnos”). Pēc pirmā dēla Viļņa piedzimšanas (1936.g.) strādājusi valsts iestādē - Mežu departamentā. 1940.gadā vīru Rūdolfu kā būvinspektoru no darbavietas pārcēla strādāt uz Abreni, kur abi nodzīvojuši līdz 1944.gadam (1941.gadā piedzimis dēls Austrums, 1942.gadā – meita Rūta-Ieva, kura, diemžēl, divu gadu vecumā gājusi bojā). Kara laikā no 1944.gada līdz 1945.gadam bijuši bēgļu gaitās vācu okupētajā teritorijā Kurzemē. Dzimtajā pusē atgriezušies 1950.-os gados, apmetušies uz dzīvi Madonā.
    Ieva Lidija ļoti mīlējusi grāmatas, regulāri apmeklējusi teātri, muzejus, varējusi stundām runāt par mākslu, kaut gan sevi par lielu mākslas pazinēju nav uzskatījusi. Draugu lokā bijuši daudzi gan Latvijā, gan ārzemēs dzīvojoši kultūras jomas cilvēki, ar kuriem komunikācija uzturēta, sarakstoties ar vēstulēm. Tomēr vislabāk atmiņā viņa būs palikusi ar pašceptajām tortēm un pīrāgiem. Tos vienmēr gatavojusi uz dažādiem svētkiem un pasākumiem, jubilejām, pat vēl uz savu 90.dzimšanas dienu. Decembris vienmēr bija viņas “siena laiks”. Pasūtījumi saņemti arī tad, kad dažādi produkti bijuši deficīts un pieejami tikai uz taloniem, tomēr cilvēkiem svētkus gribējies. Ģimenē aprēķināts, ka, saliekot visas izceptās kūkas vienu aiz otras, varētu noklāt ceļu no Madonas līdz Gulbenei. Piparkūkas Ziemassvētku laikā sūtītas uz Rīgu, gan pa visu Latviju, gan uz ārzemēm.
    Mūžībā Ieva Lidija devās 2011.gada 28.decembrī. 

    No Ievas Lidijas bērnības atmiņām, vecmammas skaitāmpantiņi: 

“Unkuls, kunkuls
Krīt no plaukta –
Neviens dakters
Nevar līdzēt.” 

“Mazs vilciņš rūc,
Mazs vilciņš dūc, -
Melns vilks ar melnu kāju:
Tas dziedinās tevi vāju.
Tak tādēļ vilka nesmādē.
Ja nelīdz, tad ar neskādē.” 

Foto: no Viļņa Kļaviņa personīgā arhīva
Gunta STRODE vēsturniece